Eiropas Savienības fondu darbības programma „Izaugsme un nodarbinātība”

image_pdfimage_print

25. – 26. aprīlī Eiropas Savienības fondu darbības programmas „Izaugsme un nodarbinātība” projekta, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības divpusējā sociālā dialoga attīstība labāka tiesiskā regulējuma izstrādē uzņēmējdarbības vides sakārtošanai” (Nr. 3.4.2.2/16/I/002) ietvaros LMNA koordinatore Anete Kice devās pieredzes apmaiņas braucienā uz Zviedrijas galvas pilsētu Stokholmu. Divu dienu vizītes laikā tika izzināta Zviedrijas arodbiedrību pieredze koplīgumu un ģenerālvienošanos slēgšanā.

Pirmajā dienā notika tikšanās ar Zviedrijas arodbiedrību konfederācijas (LO – Sweeden)  juristu Klaus-Mikael Jonsson, tās pašas dienas pēcpusdienā vizīte Zviedrijas Mediācijas birojā, kurā notika saruna ar tā galveno juristu Per Ewaldsson.

  • Mediācijas process – koplīgumu pārrunas sektoru līmenī, pārrunu vadīšana un mediācija pārrunu procesā. Strīdu risināšana uzņēmumu līmenī. Pārsvarā kompāniju līmenī mediācija norisinās starp neorganizētām kompānijām un nozares arodbiedrībām. Nozares līmenī mediāciju veic piesaistīti speciālisti/juristi. Birojs risina interešu strīdus, nevis juridiskus strīdus.

Komandējuma otrajā dienā notika tikšanās ar  Byggnads un GS (Zviedrijas būvniecības nozares arodbiedrība un meža nozares arodbiedrība). Sarunās piedalījās – Dennis Henningsson, Kenneth Johansson, Tony Bergen, Christer Walivaara.

A.Kice: ”… Zviedrijā darbojas vairāk nekā 50 darba devēju organizācijas un 60 arodbiedrības, kas izveidojušas 680 nozaru koplīgumus. Kopīgumu pārklājums sastāda aptuveni 90% un 70% no darbaspēka ir arodbiedrību biedri. Zviedrijā pastāv stingra nostāja, ka darba devējiem un darba ņēmējiem ir jāspēj pašiem regulēt attiecības. Valsts iesaiste darba tirgus regulācijā ir minimāla. Kapitālisma uzplaukuma periodā, Zviedrijā politiskās varas sašķeltība motivēja pašregulēšanos, sociālajiem partneriem uzņemoties darba attiecību regulāciju.

Sākot pārrunas ar darba devējiem, vienmēr jābūt gataviem uz konfliktu, vai pat streikam. Pretēji darba devēju oficiālajai pozīcijai arī Zviedrijā darba devēju organizācijas ir radikālas un cenšas izskaust arodbiedrības. Zviedru darba devēji neiesaistītos sarunās ar arodbiedrībām, ja nebūtu spiesti to darīt.

Zviedrijas arodbiedrību spēks ir naudā – ieguldījumi privātīpašumos, akcijās, fondos. Darba devēji ir spiesti iesaistīties pārrunās, jo apzinās arodbiedrību finansiālo spēku. Ir būtiski, ka finansēšanas fokuss ir novirzīts uz nacionālo līmeni, nevis vietējā līmenī, tas ļauj parādīt arodbiedrību spēku. Ekonomiskais resurss ir svarīgs cieņas un autoritātes veidošanai darba devēju acīs.

Noslēdzoties koplīguma termiņam, ja darba devēji atsākas parakstīt jaunu koplīgumu ar arodbiedrību prasībām, arodbiedrības ir tiesīgas uzsākt streika procesu, lai tas būtu iespējams, arodbiedrībām ir nepieciešama finansiālā kapacitāte. Pēc likuma, Zviedrijā nav nepieciešami biedri, lai uzsāktu streiku, arodbiedrības drīkst streikos iesaistīt darbiniekus, kas nav to biedri.

Zviedrijas arodbiedrību kustība aizsākās pirms 120 gadiem. Agrīnajā industrializācijas stadijā darba devēji neatzina arodbiedrības un mēģināja tās iznīdēt, bet 1906. gadā arodbiedrības tiek atzītas un sāk veidoties sociālais dialogs. Pirmais solis sociālajā dialogā nosaka, ka darba devēji atzīst arodbiedrību darbību un ļauj darbaspēkam organizēties, pretī saņemot arodbiedrību atļauju organizēt darbu un vadīt uzņēmējdarbības lēmumus.

Darba devēji un arodbiedrības vienojās pozīcijā pret valsts kontroli, neļaujot tai regulēt darba tirgu, novedot pie secinājuma, ka sadarbība var būt labvēlīga abām pusēm. Šāda nostāja veidojas politiskās stabilitātes trūkuma dēļ.

Arodbiedrības kļūst organizētākas un saprot, ka var būt vienlīdzīgi pretinieki darba devējiem…”